VĒSTĪJUMS PIRMAJĀ VISPASAULES TRŪKUMCIETĒJU DIENĀ
Parastā
liturģiskā laikposma XXXIII svētdienā
2017.
gada 19. novembrī
Mīlēsim
nevis vārdos, bet gan darbos
1. ,,Bērni, mīlēsim ne ar
vārdiem un ne ar mēli, bet gan darbos un patiesībā” (1 Jņ 3, 18). Šie
apustuļa Jāņa vārdi izsaka pavēli, ko neviens kristietis nedrīkst neievērot.
Nopietnība, ar kādu ,,mīļotais māceklis” nodod Jēzus pavēli mūsdienās kļūst vēl
skaidrāka, pretnostatot tukšus vārdus, kas tik bieži ir uz mūsu lūpām,
un konkrētus darbus, pēc kuriem esam aicināti izvērtēt sevi. Mīlestība nepieļauj
aizbildināšanos. Kurš vēlas mīlēt, kā mīlēja Jēzus, tam jāseko Viņa piemēram,
īpaši, kad tas attiecas uz mīlestību pret trūkumcietējiem. Dieva Dēla
mīlestības veids ir labi zināms, un Jānis to pasaka skaidri. Tas balstās uz
diviem pīlāriem: Dievs pirmais mūs ir mīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10, 19), un
Viņš tā ir mīlējis, ka par mums ir atdevis savu dzīvību (sal. 1 Jņ 3,
16).
Šāda mīlestība
nedrīkst palikt neatbildēta. Lai gan sniegta bez nosacījumiem, neprasot neko
pretī, tā tik ļoti aizdedz sirdis, ka tie, kuri to piedzīvo,
tiek mudināti šai mīlestībai atbildēt, neskatoties uz viņu ierobežotību un
grēkiem. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs savu
iespēju robežās sirdīs pieņemam Dieva žēlastību un Viņa žēlsirdīgo mīlestību tā,
lai mūsu griba un pat jūtas ir vērstas gan uz Dieva, gan tuvākā mīlēšanu. Tādā
veidā žēlsirdība, kas nāk no Trīsvienības sirds, var veidot mūsu dzīves un nest līdzcietību un žēlsirdības
darbus mūsu trūkumcietēju brāļu un māsu labumam.
2. ,,Nabags sauca, un Kungs to uzklausīja” (Ps 34, 6). Baznīca vienmēr ir izpratusi
šī sauciena svarīgumu. Par to Apustuļu darbu pirmajās lappusēs mums ir lieliska
liecība, kad Pēteris lūdz, lai septiņi vīri, ,,gara un gudrības pilni” (6, 3),
tiktu izvēlēti trūkumcietēju aprūpes kalpojumam. Tā noteikti ir viena no
pirmajām zīmēm, ka kristīgā kopiena uziet uz pasaules skatuves: kalpošana trūkumcietējiem.
Tas viss bija iespējams, jo viņi saprata, ka būt Jēzus māceklim nozīmē
brāliskumu un solidaritāti, paklausot Mācītāja sacītajam, ka trūkumcietēji ir svētīgi
un debesu valstības mantinieki (sal. Mt 5, 3).
,,Savus īpašumus un mantu viņi pārdeva un tos izdalīja visiem, cik kuram
bija vajadzīgs” (Apd 2, 45). Šajos
vārdos skaidri izpaužas pirmo kristiešu sirsnīgās rūpes. Evaņģēlists Lūkass, bibliskais autors, kurš par
žēlsirdību runā vairāk kā visi citi, ne tikai skaisti izsakās, aprakstot
dalīšanās praksi pirmo kristiešu kopienā. No otras puses viņa vārdi ir adresēti
ticīgajiem visās paaudzēs, tātad arī mums, lai uzturētu mūsu pašu liecību un
iedrošinātu mūsu rūpes par tiem, kas ir trūkumā. Tādu pašu vēstījumu ar līdzīgu
pārliecību izsaka arī apustulis Jēkabs, kurš savā vēstulē lieto spēcīgus un
izteiksmīgus vārdus: ,,Klausieties, mani mīļie brāļi! Vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas ir
nabagi pasaules priekšā, par bagātiem ticībā un par tās valstības mantiniekiem,
ko Viņš apsolīja tiem, kas Viņu mīl? Bet jūs esat nabagu iegrūduši negodā. Vai
tad ne bagātnieki ir tie, kas jūs apspiež un vazā pa tiesām? (..) Ko tas līdz,
mani brāļi, ja kāds saka, ka viņam ir ticība, bet ja viņam nav darbu? Vai ticība
var viņu izglābt? Ja brālim vai māsai nebūtu ko apģērbt un pietrūktu dienišķā
uztura un ja kāds no jums sacītu viņiem: ,,Ejiet mierā, sasildieties un paēdiet,”
bet jūs nedotu viņiem to, kas miesai ir nepieciešams, ko tas līdzētu? Tāpat arī
ticība, ja tai nav darbu, pati sevī ir mirusi.” (2, 5 – 6;
14 – 17)
3. Tomēr ir bijuši brīži, kad kristieši nav pilnībā uzklausījuši
šo aicinājumu, ļaujot tam piesārņoties ar pasaulīgu domāšānas veidu. Tomēr
Svētais Gars nav nespējis aicināt viņus saglabāt savu skatienu, fokusētu uz
būtisko. Viņš ir aicinājis vīriešus un sievietes, kuri dažādos veidos ir
veltījuši savas dzīves kalpošanai trūkumcietējiem. Šo divtūkstoš gadu laikā cik
gan daudzas vēstures lappuses ir sarakstījuši kristieši, kuri lielā vienkāršībā
un pazemībā ar lielu sirsnību un radošu
tuvākmīlestību ir kalpojuši saviem vistrūcīgākajiem brāļiem un māsām!
Visievērojamākais piemērs ir svētais Asīzes Francisks, kuram gadsimtu gaitā
sekojuši daudzi citi svēti brāļi un māsas. Viņš nebija apmierināts tikai ar
spitālīgo apskaušanu un žēlsirdības dāvanu došanu, bet gan izvēlējās doties uz Gubbio, lai paliktu
kopā ar viņiem. Šajā satikšanā viņš saskatīja savas atgriežanās brīdi:
,,Kad es biju savos grēkos, likās pārāk grūti paraudzīties uz lepras
slimniekiem, un tad Kungs pats mani aizveda pie viņiem, un es izrādīju tiem
žēlsirdību. Viņus pametot, tas, kas man šķita smagi, bija pārvērties prāta un
miesas saldumā.” (Testamentum 1 – 3: FF 110) Šī liecība parāda
tuvākmīlestības un kristīgā dzīvesveida pārveidojošo spēku.
Nedomāsim par trūkumcietējiem tikai kā mūsu labo brīvprātīgo darbu reizi
nedēļā vai labas gribas improvizētu labdarības darbu saņēmējus, lai nomierinātu
mūsu sirdsapziņu. Tomēr šādas labas un lietderīgas
darbības var padarīt mūs jūtīgus pret cilvēku vajadzībām un netaisnību, kas
bieži vien ir viņu gadījumā, tām būtu mūs jānoved pie patiesas saskarsmes ar trūcīgajiem un dalīšanās, kas kļūst par dzīvesveidu.
Mūsu lūgšana un māceklības un atgriešanās ceļojums rod sava evaņģēliskā autentiskuma apstiprinājumu tieši šādā
tuvākmīlestībā un gatavībā dalīties. Šāds dzīvesveids
ļauj pieaugt priekam un dvēseles mieram, jo ar savām rokām mēs pieskaramies Kristus miesai. Ja mēs patiesi vēlamies
sastapties ar Kristu, mums ir jāpieskaras Viņa miesai trūkumcietēju miesas
ciešanās, kas ir kā atbilde Euharistijā dāvātajai sakramentālajai kopībai.
Kristus Miesa, salauzta svētajā liturģijā, ir saskatāma caur tuvākmīlestību un
dalīšanos mūsu visievainojamāko brāļu un māsu sejās un personās. Svētā Jāņa
Hrizostoma pamācība vienmēr paliek aktuāla: ,,Ja jūs vēlaties godāt
Kristus miesu, nenievājiet to, kad tā ir kaila; negodiniet euharistisko Kristu ar
zīda drānām, kamēr ārpusē jūs atstājat novārtā citu Kristu, kas cieš no
aukstuma un kailuma.” (Homilia in
Matthaeum, 50, 3: PG 58)
Tādēļ
esam aicināti pasniegt trūkumcietējiem roku, tos satikt, ieskatīties to acīs,
apskaut un ļaut sajust mīlestības siltumu, kas izlaužas cauri viņu vientulībai.
Viņu pastieptā roka ir arī aicinājums iziet no mūsu drošības un komforta zonas
un iepazīt nabadzību kā tādas vērtību.
4. Nekad neaizmirsīsim, ka Kristus mācekļiem nabadzība pāri visam ir aicinājums sekot nabadzīgajam Jēzum. Tas
ir ceļojums, sekojot Viņam un ar Viņu, ceļojums, kas aizved uz debesu valstības
svētībām (sal. Mt 5, 3; Lk 6, 20). Nabadzība nozīmē būt ar
pazemīgu sirdi, kas pieņem radību ierobežotību un grēcīgumu un tādējādi
palīdz pārvarēt kārdinājumu justies
visvarenam un nemirstīgam. Nabadzība ir sirds nostāja, kas novērš naudas,
karjeras un greznības uztveršanu kā mūsu dzīves mērķi un nosacījumu laimei.
Drīzāk tā ir nabadzība, kas rada apstākļus brīvāk uzņemties mūsu personisko un
sociālo atbildību, neskatoties uz mūsu ierobežotību, paļaujoties uz Dieva
tuvumu un Viņa žēlastības palīdzību. Nabadzība, saprasta šādā veidā, ir
kritērijs, kas mums ļauj izvērtēt, kā vislabāk izmantot materiālos labumus un
veidot attiecības, kas nav ne egoistiskas, ne privātīpašnieciskas (sal. KBK, 25
– 45).
Tādēļ ņemsim sev par paraugu svēto Francisku, autentiskās nabadzības liecinieku.
Tieši tādēļ, ka viņš saglabāja savu skatienu, fokusētu uz Kristu, Francisks
spēja saskatīt Viņu trūkumcietējos un Viņam tajos kalpot. Ja vēlamies palīdzēt
izmainīt vēsturi un veicināt patiesu attīstību, mums ir jāsadzird trūkumcietēju
sauciens un jāvelta sevi, lai izbeigtu viņu izstumšanu no sabiedrības. Tajā pat
laikā es aicinu trūkumcietējus mūsu pilsētās un kopienās nezaudēt evaņģēliskās
nabadzības garu, kas ir viņu ikdienas dzīves sastāvdaļa.
5. Mēs zinām, cik mūsdienu pasaulei ir grūti saskatīt nabadzību tādu, kāda tā
ir. Tomēr neskaitāmos veidos nabadzība mūs izaicina ik dienas to sejās,
kuras raksturo ciešanas, izslēgšana no sabiedrības, appspiešana, vardarbība,
mocīšana un ieslodzījums, karš, brīvības un cieņas atņemšana, zināšanu trūkums un
analfabētisms, medicīniski negadījumi un bezdarbs, cilvēku tirdzniecība un
verdzība, trimda, ekstrēma nabadzība un piespiedu migrācija. Nabadzībai ir
sieviešu, vīriešu un bērnu seja, kurus izmanto nelietīgās interesēs un sagrauj
varas un naudas loģika. Cik skaudru un bezgalīgu sarakstu var izveidot, lai
apkopotu nabadzību, ko rada sociālā netaisnība, morālā deģenerācija, dažu izredzēto alkatība un vispārēja vienaldzība!
Diemžēl mūsdienās, kad redzamā bagātība uzkrājas dažu priviliģēto rokās,
bieži saistībā ar nelegālām darbībām un biedējošu cilvēka cieņas ekspluatāciju,
pastāv skandalozs nabadzības pieaugums plašos sabiedrības sektoros visā
pasaulē. Saskaroties ar šādu scenāriju, mēs nevaram palikt
pasīvi, vēl jo vairāk samierināties. Nabadzība, kas apslāpē tik daudzu jauniešu
iniciatīvas garu, atturot tos no darba meklēšanas. Nabadzība, kas notrulina
personīgās atbildības garu un ļauj citiem strādāt, kamēr mēs ejam meklēt
labvēlību. Nabadzība, kas saindē līdzdalības akas un
atstāj maz vietas profesionālismam, tādējādi mazinot to nopelnus, kuri strādā
un ir produktīvi. Uz visām šīm nabadzības formām mums jāatbild ar jaunu dzīves
un sabiedrības vīziju.
Visi šie trūkumcietēji – kā patika teikt svētīgajam Pāvilam VI – ir
piederīgi Baznīcai ar ,,evaņģēliskām tiesībām” (Uzruna Vatikāna II ekumeniskā koncila II sesijas atklāšanā, 1963.
gada 29. septembris) un viņi uzņemas fundamentālo
izvēli savā labā. Tādēļ svētīgas ir atvērtas rokas,
lai trūkumcietējus uzņemtu un tiem palīdzētu: tās ir rokas, kas nes cerību.
Svētīgas ir rokas, kas sniedzas pāri visām kultūras, reģionu un tautību
barjerām un cilvēces rētās ielej izlīguma eļļu. Svētīgas ir atvērtas rokas, kas
pretī neko neprasa, bez ,,ja” vai ,,bet”, vai ,,varbūt”: tās ir rokas, kas pār
saviem brāļiem un māsām ļauj nonākt Dieva
svētībai.
6. Žēlsirdības Jubilejas
gada noslēgumā es vēlos piedāvāt Baznīcai Vispasaules
trūkumcietēju dienu, lai pasaulē kristīgās kopienas varētu kļūt vēl lielāka
Kristus žēlsirdīgās mīlestības zīme vismazākajiem un vistrūcīgākajiem. Manu
Priekšgājēju iedibinātajām Vispasaules dienām, kuras jau ir mūsu kopienu
tradīcija, es vēlos pievienot šo, kura tām sniedz izsmalcinātu evaņģēlisku
pilnību, proti, Jēzus lielo mīlestību pret trūkumcietējiem.
Es aicinu visu Baznīcu un labas gribas vīriešus un sievietes visā pasaulē
šajā dienā vērst savu skatienu uz tiem, kuri pastiepj savu roku, saucot pēc
palīdzības un meklējot solidaritāti. Viņi ir mūsu brāļi un
māsas, debesu Tēva radīti un mīlēti. Pirmkārt, šī diena ir, lai iedrošinātu ticīgos pretoties atstumšanas un vairākuma
kultūrai un ļauties patiesas saskarsmes kultūrai. Tajā pat laikā ikviens,
atkarībā no reliģiskās piederības, ir aicināts uz atvērtību un dalīšanos ar
trūkumcietējiem caur konkrētām solidaritātes un brāliskuma
zīmēm. Dievs radīja debesis un zemi visiem; diemžēl ir cilvēki, kas ir uzcēluši
barjeras, mūrus un žogus, nododot sākotnējo dāvanu,
kas paredzēta visai cilvēcei, nevienu neizslēdzot.
7. Es vēlos, lai nedēļā, kas seko Vispasaules trūkumcietēju dienai, kas šogad
ir 19. novembrī, parastā liturģiskā laikposma XXXIII svētdienā, kristīgās
kopienas pieliktu visas pūles, lai veicinātu satikšanās un draudzības, solidaritātes
un konkrētas palīdzības brīžus. Viņi var uzaicināt trūkumcietējus un
brīvprātīgos šājā svētdienā kopā piedalīties Euharistijas svinībās, lai šādi
būtu vēl autentiskāka mūsu Kunga Jēzus
Kristus, vispasaules Karaļa, svinību svinēšana. Patiesībā Kristus karaliskums
vislabāk ir saskatāms Golgātā, kad Nevainīgais, piekalts pie krusta, nabadzīgs,
kails un visa laupīts, iemieso un
atklāj Dieva mīlestības pilnību. Jēzus pilnīgā nodošanās Tēvam pauž Viņa
pilnīgo nabadzību un atklāj mīlestības spēku, kas augšāmcelšanās dienā Viņu pieceļ
jaunai dzīvei.
Šajā
svētdienā, ja mūsu dzīvesvietā ir trūkumcietēji, kas meklē aizsardzību un
palīdzību, tuvosimies viņiem: tas būs patīkams mirklis, kurā satikt Dievu, kuru
mēs meklējam. Sekojot Svēto Rakstu mācībai (sal. Rad 18, 3 – 5; Ebr 13, 2),
uzņemsim viņus kā cienījamus viesus pie sava galda; viņi var būt skolotāji, kas
mums palīdz izdzīvot ticību vēl konsekventāk. Ar savu paļāvību un gatavību
pieņemt palīdzību klusā un nereti priekpilnā veidā viņi mums parāda, cik
būtiski ir dzīvot vienkāršībā un uzticēt sevi Dieva Apredzībai.
8. Visu daudzo konkrēto iniciatīvu, kas
notiks šājā dienā, pamatā vienmēr ir
jābūt lūgšanai. Neaizmirsīsim, ka Tēvs mūsu ir trūkumcietēju lūgšana.
Lūgšana pēc maizes pauž mūsu uzticēšanos Dievam mūsu dzīves pamatvajadzībās.
Viss, ko Jēzus mums māca šajā lūgšanā, pauž un apvieno visu to saucienu, kuri
cieš no dzīves nedrošības un sev nepieciešamā trūkuma. Kad apustuļi lūdza Jēzu
iemācīt tiem lūgties, Viņš atbildēja ar vārdiem, kurus trūkumcietēji izsaka
mūsu kopīgajam Tēvam, kurā visi sevi atzīst par brāļiem un māsām. Tēvs
mūsu ir lūgšana daudzskaitlī: maize, ko mēs lūdzam, ir ,,mūsu”, un tas sevī
ietver dalīšanos, līdzdalību un kopīgu atbildību. Šajā lūgšanā mēs visi atzīstam
savu vajadzību pārvarēt visas egoisma formas, lai ieietu savstarpējas pieņemšanas
priekā.
9. Es lūdzu savus brāļus bīskapus, priesterus
un diakonus, kuru aicinājums ietver trūkumcietēju atbalstīšanas misiju, kopā ar
konsekrētajām personam un visām asociācijām, kustībām un brīvprātīgajiem
palīdzēt padarīt šo Vispasaules
trūkumcietēju dienu par tradīciju, kas konkrēti sekmē evaņģelizāciju mūsdienu
pasaulē.
Tādēļ šai
jaunajai Vispasaules dienai jākļūst
par spēcīgu aicinājumu mūsu, kā ticīgo, sirdsapziņai, ļaujot mums augt pārliecībā,
ka dalīšanās ar trūkumcietējiem ļauj mums izprast Evaņģēlija visdziļāko
patiesību. Trūkumcietēji nav problēma: viņi ir resurss, no kura smelties,
cenšoties pieņemt un savās dzīvēs praktizēt Evaņģēlija būtību.
Vatikānā, 2017. gada 13. jūnijā,
svētā Antona no Padujas piemiņas dienā
Francisks