Dienas lasījumi

29. jūnijā visā Baznīca svin svētkus par godu vienlaicīgi diviem svētajiem apustuļiem – Pēterim un Pāvilam. Bet vai mēs esam aizdomājušies, kāpēc šo divu tik atšķirīgo apustuļu piemiņa tiek svinēta vienā dienā? Kaut arī viņus abus uzskatām par Baznīcas pīlāriem, tomēr Pēteris un Pāvils ne vienmēr visās lietās bija vienprātīgi. Pirmatnējā Baznīcā apustulis Pēteris vadīja Kristus mācībai pievērstos jūdus, savukārt Pāvils centās sludināt Dieva Vārdu visā toreiz zināmajā pasaulē, devās apustuliskajos ceļojumos un pievērsa kristīgajai ticībai pagānus. Šī abu apustuļu atšķirīgā pastorālā pieeja Evaņģēlija sludināšanā radīja atšķirīgus viedokļus viņu starpā. Jāatzīmē, ka janvārī mēs jau svinam Pāvila atgriešanās svētkus, bet februārī – svētā Pētera katedras svētkus. Tātad, uz ko mums norāda šīsdienas svētki?

Svēto Pētera un Pāvila svētki Baznīcā tiek svinēti kopš 3. gadsimta. Gan Pēteris, gan Pāvils mira mocekļa nāvē Romā. Viņi abi tika godināti kā šīs pilsētas aizbildņi, pirmatnējās Baznīcas pīlāri, cilvēki, kuriem bija izšķiroša loma Evaņģēlija sludināšanā pasaulei. Visbeidzot ķeizara Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā viņu abu mirstīgās atliekas tika uz laiku izņemtas no kapiem un pārvietotas drošākā vietā, lai pasargātu no profanācijas. Saskaņā ar Tradīciju, tas notika 258. gada 29. jūnijā.

Apustulis Pēteris ir dzimis Betsaidā – pilsētā ziemeļos no Galilejas ezera, tagadējā Izraēlas teritorijā. Līdz kļūšanai par Jēzus mācekli viņš tāpat kā brālis Andrejs (arī apustulis) bija zvejnieks. Kristus Pēterim uzticēja primātu – būt pirmajam starp apustuļiem, tāpēc viņš ir vissvarīgākais to vidū. Pēteris ir pirmais Romas bīskaps un katoliskās Baznīcas pāvests. Sākumā Pētera vārds bija Sīmanis. Jēzus to mainīja, sakot: ,,Tu esi Pēteris (Klints), un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu.” (Mt 16, 18) Jēzus runāja aramiešu valodā, tāpēc Viņš nosauca Sīmani par Kefu, kas nozīmē ,,klints”. Taču lielāku popularitāti guva tieši šī vārda latīņu un grieķu tulkojumi (latīniski Petrus – klints; grieķiski Petros – akmens, jeb petra – klints), no kuriem tad arī atvasināti vārdi, kādos saucam šo apustuli lielākajā daļā mūsdienu valodu.

Kristīgajā mākslā svētais Pēteris visbiežāk tiek attēlots kā bārdains, sirms, vecs vīrs ar atslēgām vai atslēgu pāri rokās. Atslēgas simbolizē apustulim Pēterim doto varu sasaistīt un atraisīt, kā arī augstāko varu pār ticīgo kopienu – Baznīcu. Jēzus teica Pēterim: ,,Es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16, 19) Reizēm, bet ievērojami retāk kā atslēgas, svētā Pētera attēlojumiem pievieno arī tādus atribūtus, kā: grāmatu, tīstokli, gaili, važas, apgrieztu krustu, laivu, zivis, tīklus, klinti, gana zizli, tiāru (pāvestu galvassegu). Grāmata vai tīstoklis ir atribūts, kas raksturo svēto kā apustuli – Evaņģēlija labās vēsts nesēju. Zivs simbols saistās ar to, ka jaunībā Pēteris bija zvejnieks. Gailis atgādina Jēzus vārdus, ka naktī, kurā Viņš tiks sagūstīts, Pēteris trīs reizes Viņu aizliegsies, un pēc tam iedziedāsies gailis (sal. Mt 26, 34; Mk 14, 66-72).

Apustulis Pēteris mira mocekļa nāvē 64. gadā Romā, Vatikāna pakalnā, ķeizara Nērona valdīšanas laikā. Saskaņā ar Tradīciju viņš tika piesists krustā, taču ar galvu uz leju. Svētais Pēteris tiek godināts kā Romas, pāvestu, zvejnieku, mūrnieku, akmeņkaļu, lodētāju, kalēju, atslēdznieku un pulksteņmeistaru debesīgais aizbildnis.

Apustulis Pāvils dzimis Tarsā, Kilikijas vēsturiskajā reģionā dienvidaustrumu Mazāzijā, tagadējā Turcijā. Svētā Pāvila vārds sākotnēji bija Sauls (ebrejiski Šavel). Jaunībā viņš bija farizejs un pat ņēma aktīvu dalību kristiešu vajāšanās. Pāvila vārdu Sauls pieņēma pēc atgriešanās, ko brīnumainā veidā piedzīvoja ceļā uz Damasku. Vēlāk kļuva arī par apustuli. Viņu pamatoti dēvē par tautu apustuli aktīvās Evaņģēlija sludināšanas pagānu tautu vidū dēļ. Pāvils bija izglītots cilvēks, tāpēc viņam bija būtiska nozīme Baznīcas attīstībā. Svētais Pāvils ir uzrakstījis vairākas vēstules, kuras kļuva par daļu no Jaunās Derības. Viņa vēstulēs ietvertā teoloģija ir galvenais iedvesmas avots Baznīcas domāšanai.

Svētais Pāvils tika notiesāts uz nāvi 67. gadā Romā ķeizara Nērona valdīšanas laikā. Kā vēstī Tradīcija, Pāvils tika nomocīts aiz Ostijas vārtiem. Tā kā viņš bija Romas pilsonis, tad netika piesists krustā, jo senie romieši to uzskatīja par kaunpilnu nāvi. Pāvilam tika ar zobenu nocirsta galva.

Senajā ikonogrāfijā svētais Pāvils parasti tiek attēlots kā kalsns, neliela auguma vīrs. Tas saistās arī ar viņa vārdu, kuru izvēlējās apustulis – latīniski Paulus nozīmē ,,sīks, mazs”. Visai nesena prakse ir attēlot viņu kā spēcīgu, gara auguma vīru. Reizēm svēto Pāvilu attēlo ar trīs avotiem, jo saskaņā ar Tradīciju vietā, kur viņš tika nomocīts, vēlāk iztecēja trīs avoti. Mākslā svētais Pāvils lielākoties ir redzams ar grāmatu vienā rokā, bet ar zobenu – otrā. Ļoti bieži apustuli Pāvilu attēlo kopā ar sv. Pēteri, jo viņi abi bija apustuļi, kuriem ir vislielākā ietekme Baznīcas attīstībā. Turklāt saskaņā ar Tradīciju Pāvils tika nomocīts 29. jūnijā – tajā pašā dienā, kad Pēteris, tikai dažādos gados. Svētais Pāvils ir Romas, Katoļu Akcijas, laju apustulāta, Grieķijas, Maltas, telšu taisītāju un jūrnieku aizbildnis.

Vai varam iedomāties, kāda būtu Baznīca bez Pētera vai arī bez Pāvila? Pilnīgi noteikti Dievs izmantoja viņus abus ar viņu tik atšķirīgajām dāvanām, lai ievestu mūs dziļāk Evaņģēlija izpratnē. Lai izmainītu pasauli Evaņģēlija garā, nepietiek tikai viena cilvēka vai viena cilvēku tipa – ir vajadzīga dažādība! Tāpēc ir tik skaisti, ka svinam šodien divu atšķirīgu, bet tai pat laikā tik cieši saistītu Baznīcas svēto svētkus! Dievs vēlas izmantot arī katru no mums kādā īpašā veidā. Viņš vēlas, lai mēs visi esam ticības liecinieki un liecinieces!