„Mēs visi labi zinām, ka vieglāk un ātrāk varam saskatīt un nosodīt citu cilvēku kļūdas un grēkus, nesaskatot savas vājības. Sevis attaisnošana ir kārdinājums, kuram bieži pakļaujamies, jo, kad runa ir par citiem, tad bieži tos asi nosodām. Labi ir palīdzēt citiem ar gudru padomu. Tomēr saskatot un cenšoties koriģēt sava tuvākā vājības, mēs nedrīkstam aizmirst, ka arī mums ir vājības. Ja es uzskatu, ka man nav vājību, tad nedrīkstu nosodīt citus. Mums visiem ir savas vājības. Visiem! Un mums visiem ir jāapzinās, ka pirms nosodīt citus, mums ir jāielokojas savā iekšienē. Tad būsim patiesi, darbosimies pazemīgi un sniegsim mīlestības liecību.” (pāvests Francisks)

   Evaņģēlija fragmentā tiek attēlots cilvēks, kas ātri pamana citu kļūdas. Domādams, ka atradis traipu sava tuvākā dzīvē vai raksturā, viņš ārkārtīgi dedzīgi cenšas to izcelt. Jēzus paziņoja, ka šāda šādā nekristīgā darbībā attīstītā rakstura iezīme salīdzinājumā ar nokritizētā vainu ir kā baļķis pret skabargu. 

    Cilvēki, kuri veltot savu dzīvi Kristum nav izjutuši grēku nožēlu, nekad nepiedzīvos Pestītāja mierinošo iespaidu. Viņi redz pazemīgo un mīlestības pilno Evaņģēlija garu nepareizā gaismā un ievaino dārgās dvēseles, par kurām Kristus atdeva savu dzīvību. Saskaņā ar Jēzus minēto piemēru, cilvēks, kas parāda tieksmi nepārtraukti tiesāt, ir vainīgs lielākā grēkā nekā tas, kuru viņš apsūdz, jo viņš ir darījis ne tikai līdzīgu grēku, bet vēl papildinājis to ar augstprātību un tieksmi tiesāt.

    Kristus ir vienīgais patiesais rakstura ideāls, ir tas, kas sevi izvirza citiem par piemēru, ieņem Kristus vietu. Kopš Tēvs visu ir nodevis Dēlam (sal. Jņ 5, 22), katrs, kas atļaujas tiesāt cita rīcības iemeslus, piesavinās tiesības, kas dotas vienīgi Dieva Dēlam. Cilvēki, kas vēlas būt tiesneši un kritiķi, nostājas antikrista pusē, kurš saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu (sal. 2 Tes 2, 4).

     E. G. White 

Thoughts from the Mount of Blessing