Viņa aicinājums atgādina pravieša Isaja “sūtīšanu” Pirmajā lasījumā: Saskaroties ar Dieva svētumu gan Pēteris, gan Isajs ir pārsteigti par savu grēcīgumu un neatbilstību. Tomēr katrs piedzīvo Kunga piedošanu un tiek sūtīts, lai sludinātu pasaulei Labo Vēsti par Viņa žēlsirdību.

    Neviens nav cienīgs saukties par apustuli, Pāvils atzīst šīsdienas Vēstulē. Bet ar Dieva žēlastību pat Baznīcas vajātājs –, kāds kādreiz bija Pāvils – var tikt piecelts, lai kalpotu Kungam.

    Vecajā Derībā cilvēce nebija atbilstoša dievišķajam – neviens nevarēja stāvēt Dieva klātbūtnē un palikt dzīvs (sk. Izc 33, 20). Bet Jēzū mēs varam runāt ar Viņu aci pret aci, lai izbaudītu Viņa Vārdu mūsu valodā.

    Aina no pravieša Isaja grāmatas tiek aktualizēta katrā svētajā Misē. Pirms Evaņģēlija lasīšanas priesteris klusumā lūdz Dievu šķīstīt viņa lūpas, lai varētu cienīgi pasludināt Viņa Vārdu.

    Dieva Vārds nāk pie mums, kā tas nāca pie Pētera, Pāvila, Isaja un šīsdienas Psalmista – kā personīgs aicinājums atstāt visu un sekot Viņam; lai atdotu savas vājības, un lai piepildītos ar Viņa spēku.

    Sīmanis izmeta tīklus dziļumā, neskatoties uz to, ka būdams profesionāls zvejnieks, labi zināja, ka būs neiespējami kaut ko noķert. Pazemojot sevi Kunga pavēles priekšā, viņš tika paaugstināts – viņa tīkli bija piepildīti. Vēlāk, kā mums saka Pāvils, viņš kļūs par pirmo, kas redzēs augšāmcēlušos Kungu.

    Jēzus ir padarījis mūs cienīgus uzņemt Viņu, kopā ar visiem eņģeļu pulkiem Dieva svētajā Templī. Esot uz ceļiem kā Pēteris, ar Dāvida pazemību šīsdienas Psalmā, mēs pateicamies Viņam no visas savas sirds un pievienojamies nepārtrauktajai slavas himnai, ko Isajs dzirdēja Dieva altāra priekšā: „Svēts, svēts, svēts. . . ”(sk. Atkl 4, 8).

Skots Hāns, teologs-apoloģēts