PĀVESTA FRANCISKA VĒSTĪJUMS 2014. GADA GAVĒNĪ

„Viņš kļuva nabags,
lai mēs viņa nabadzībā kļūtu bagāti” (sal. 2 Kor 8, 9)

Dārgie brāļi un māsas,

Lielā gavēņa ietvarā gribu jums sniegt dažas pārdomas, kas varētu noderēt personīgajā un kopīgajā atgriešanās ceļā. Tās ir smeltas no Svētā Pāvila vārdiem: „Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” (2 Kor 8, 9) Apustulis vēršas pie Korintas kristiešiem, lai viņus iedrošinātu būt nesavtīgiem pret Jeruzalemes ticīgajiem, kuri atradās trūkumā. Ko šie Svētā Pāvila vārdi atklāj mums – šodienas kristiešiem? Ko šodien mums nozīmē šis pamudinājums uz nabadzību, uz nabadzīgu dzīvi evaņģēliskā nozīmē?

Kristus žēlastība

Vispirms šie vārdi mums atklāj, kāds ir Dieva rīcības veids. Dievs sevi atklāj nevis caur šīs pasaules varenību un bagātību, bet caur vājumu un nabadzību: “Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuva nabags… .” Kristus, Dieva mūžīgais Dēls, kurš ir vienlīdzīgs ar Tēvu varenībā un godībā, kļuva nabags; Viņš nokāpa mūsu vidū, kļuva tuvs katram no mums, atteicās no sevis, “iztukšoja” sevi, lai visā kļūtu mums līdzīgs (sal. Fil 2, 7; Ebr 4, 15). Cik liels ir Dieva Iemiesošanās noslēpums! Tā visa pamatā ir dievišķā mīlestība, kas ir žēlastība. Šī mīlestība ir nesavtīga. Tā vēlas būt līdzās un nebaidās sevi dāvāt, upurēt sevi savu mīļoto radību labā. Būt žēlsirdīgam, mīlēt nozīmē pilnībā visā dalīties mīļotā liktenī. Mīlestība dara līdzīgus, tā panāk vienlīdzību, nojauc mūrus un attālumus. Tieši to Dievs paveica mūsu labā. Patiesi Jēzus „strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, rīkojās ar cilvēka gribu, mīlēja ar cilvēka sirdi. Piedzimis no Jaunavas Marijas, Viņš patiesi kļuva viens no mums, līdzīgs mums visā, izņemot grēku” (Vatikāna II Ekumeniskais Koncils, Pastorālā konstitūcija Gaudium et Spes, 22).

Jēzus kļuva nabags nevis pašas nabadzības dēļ, bet – saka Svētais Pāvils – lai “jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti”. Te nav runa ne par vārdu spēli, ne saukli! Tieši pretēji, runa ir par Dieva loģikas sintēzi, par mīlestības, Iemiesošanās un Krusta loģiku. Dievs nepieļāva, ka pestīšana nokristu pie mums no augšas kā nabaga dāvana, ko kāds, apžēlodamies, dotu no savas pārpilnības. Kristus mīlestība nav tāda! Jēzus kāpj Jordānas ūdenī un liek, lai Jānis Kristītājs Viņu kristī nevis lai gandarītu vai tādēļ, ka Viņam būtu vajadzīga atgriešanās; Viņš to dara tāpēc, lai būtu cilvēku vidū – to vidū, kuriem vajadzīga piedošana; lai būtu mūsu, kas esam grēcinieki, vidū, un lai uzņemtos uz sevis mūsu grēkus. Tas ir ceļš, ko Viņš izvēlējās, lai mūs mierinātu, lai mūs glābtu, lai mūs atbrīvotu no mūsu nožēlojamības. Mūs aizkustina Apustuļa teiktais par to, ka mēs tikām atbrīvoti nevis pateicoties Kristus bagātībai, bet Viņa nabadzībā. Tomēr Svētajam Pāvilam ir labi zināma “visiem par mantinieku” (Ebr 1, 2) ieceltā “Kristus neizdibināmā bagātība” (Ef 3, 8).

Tātad, kas ir šī nabadzība, pateicoties kurai Jēzus mūs atbrīvo un dara bagātus? Tas ir veids, kādā Viņš mūs mīl, kļūst mums tuvs – kā Labais Samarietis, kurš pienāk pie ceļa malā pusdzīva atstātā cilvēka (sal. Lk 10, 25 un sek.). Mūsu patiesās brīvības, patiesās pestīšanas un patiesās laimes avots ir Viņa līdzjūtīgā, maigā un solidārā mīlestība. Kristus nabadzība, kas mūs bagātina, ir Viņa cilvēktapšana, mūsu vājību un mūsu grēku uzņemšanās uz sevis, ar mērķi dāvāt mums Dieva bezgalīgo žēlsirdību. Kristus nabadzība ir vislielākā bagātība: Jēzus ir bagāts ar savu neierobežoto paļāvību uz Tēvu, ar to, ka katru mirkli var uz Viņu paļauties, un ar to, ka vienmēr meklē tikai Viņa gribu un Viņa godu. Viņš ir tikpat bagāts, cik bagāts ir bērns, kurš jūtas mīlēts, un kurš mīl savus vecākus un ne mirkli nešaubās par viņu mīlestību un maigumu. Jēzus bagātība ir tā, ka Viņš ir Dēls; Viņa īpašās attiecības ar Tēvu ir šī nabadzīgā Mesijas augstākā prerogatīva. Kad Jēzus aicina mūs nest Viņa “nastu, kas ir viegla”, Viņš aicina mūs bagātināties šajā “bagātajā nabadzībā” un šajā “nabadzīgajā bagātībā”, kas pieder Viņam, dalīties ar Viņu Viņa Garā, kas ir dēlu un brāļu Gars, un kļūt par dēliem Dēlā, par brāļiem Pirmdzimtajā brālī (sal. Rom 8, 29).

Ir sacīts, ka vienīgās īstās skumjas ir skumjas par to, ka neesam svēti (L. Bluā); arī mēs varētu teikt, ka vienīgā īstā nabadzība ir tā, ka nedzīvojam kā Dieva bērni un Kristus brāļi.

Mūsu liecība

Mēs varētu domāt, ka šis nabadzības “ceļš” bija tikai Jēzus ceļš, un ka mēs, kuri dzīvojam pēc Viņa, varam izglābt pasauli ar piemērotiem cilvēciskiem līdzekļiem. Taču tas tā nav. Katrā laikmetā un katrā vietā Dievs turpina glābt cilvēkus un pasauli, pateicoties Kristus nabadzībai, kurš kļūst nabags sakramentos, savā vārdā un savā Baznīcā, kas ir nabagu tauta. Dieva bagātība nevar mūs sasniegt caur mūsu bagātību, bet tā mūs vienmēr sasniedz tikai caur mūsu nabadzību – Kristus Gara dzīvināto personīgo un kopienas nabadzību.

Mēs, kristieši, sekojot sava Mācītāja paraugam, esam aicināti saredzēt savu brāļu trūkumu, tam pieskarties, uzņemties to uz sevis un konkrēti darboties, lai to mazinātu. Trūkums nav tas pats, kas nabadzība; trūkums ir tāda nabadzība, kur trūkst paļāvības, solidaritātes un cerības. Mēs varam izšķirt trīs veidu trūkumu: materiālais trūkums, morālais trūkums un garīgais trūkums. Materiālais trūkums ir tas trūkums, ko visi sauc par nabadzību, un kas skar visus tos, kuri dzīvo apstākļos, kas nav cilvēka cienīgi – tos, kuru pamattiesības tiek bradātas un kuriem trūkst pirmās nepieciešamības labumu, piem., pārtikas, ūdens, higiēnisko līdzekļu, darba, izaugsmes un kultūras attīstības iespēju. Šī trūkuma priekšā Baznīca piedāvā savu palīdzību, savu diakonia, lai tādējādi atbildētu cilvēces vajadzībām un koptu brūces, kas izkropļo tās vaigu. Nabagos un pamestajos mēs saskatām Kristus vaigu; mīlot un palīdzot nabagiem, mēs mīlam un kalpojam pašam Kristum. Mūsu pūliņi ir orientēti arī uz to, lai pieliktu punktu cilvēka cieņas aizskaršanai pasaulē, diskriminācijām un ļaunprātīgām izmantošanām, kas tik bieži ir likstu cēlonis. Kad vara, greznība un nauda kļūst par elkiem, tie kļūst par prioritāti pār nepieciešamību pēc bagātību taisnīgas sadales. Tāpēc ir nepieciešams, lai mūsu sirdsapziņas atgrieztos pie taisnīguma, vienlīdzības, pieticības un dalīšanās.

Ne mazāka problēma ir morālais trūkums, kas pastāv tanī, ka cilvēks kļūst par netikuma un grēka vergu. Cik daudz ģimeņu dzīvo bailēs, jo kāds no ģimenes locekļiem – bieži vien tie ir jaunieši – ir atkarīgs no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, pornogrāfijas! Cik daudz cilvēku ir pazaudējuši dzīves jēgu, nākotnes perspektīvas un jebkādu cerību! Un cik daudz cilvēku ir spiesti dzīvot šo likstu varā netaisnīgu sociālo apstākļu dēļ, darba trūkuma dēļ, kas tiem atņem maizes pelnītāja cieņu, vai tāpēc, ka trūkst vienlīdzīgu tiesību saņemt izglītību un veselības aprūpi. Šajos gadījumos morālo trūkumu var droši uzskatīt par pašnāvības sākumu. Šis trūkuma veids, kas ir arī ekonomiskā sabrukuma iemesls, vienmēr saistās ar garīgo trūkumu, kas skar mūs tad, kad attālināmies no Dieva un noraidām Viņa mīlestību. Ja uzskatām, ka mums nav vajadzīgs Dievs, kurš caur Kristu sniedz mums savu roku, jo domājam, ka pietiek pašiem ar sevi, tad mēs nostājamies uz neveiksmes ceļa. Vienīgi Dievs var mūs patiesi izglābt un atbrīvot.

Īstā pretinde garīgajam trūkumam ir Evaņģēlijs: kristietis ir aicināts visās vietās sludināt šo brīvības vēsti. Lai kurp mēs ietu, mēs esam aicināti sludināt, ka par padarīto ļaunumu var saņemt piedošanu, ka Dievs ir lielāks par mūsu grēku un vienmēr nesavtīgi mūs mīl, un ka mēs esam radīti vienotībai un mūžīgajai dzīvei. Kungs aicina mūs būt par priecīgiem šīs žēlsirdības un cerības vēsts vēstnešiem. Tas ir skaisti, ka varam piedzīvot prieku par to, ka izplatām šo labo vēsti, ka dalāmies šajā dārgmantā, kas mums tika uzticēta, lai mierinātu salauztās sirdis un dotu cerību tiem daudzajiem brāļiem un māsām, kuri ir ietīti tumsā. Runa ir par to, lai mēs sekotu Jēzum un atdarinātu Viņu, kurš ar mīlestības pilnu sirdi devās pie nabagiem un grēciniekiem kā gans pazudušo avju meklējumos. Vienoti ar Viņu, mēs varam drosmīgi pavērt jaunus evaņģelizācijas un humānā progresa ceļus.

Dārgie brāļi un māsas, lai šajā Lielā gavēņa laikā visa Baznīca būtu gatava liecināt visiem, kuri dzīvo materiālajā, morālajā un garīgajā trūkumā, Evaņģēlija vēsti, tas ir, žēlsirdīgā Tēva, kurš Kristū ir gatavs apskaut katru personu, mīlestības vēsti. Mēs to varēsim darīt tik lielā mērā, cik lielā būsim kļuvuši līdzīgi Kristum, kurš kļuva nabags un bagātināja mūs savā nabadzībā. Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs sevi iztukšotu; un būtu labi, ja mēs sev pajautātu, no kā varam atteikties, lai palīdzētu citiem un savā nabadzībā citus bagātinātu. Neaizmirsīsim, ka īsta nabadzība ir sāpīga: bez šīs gandares dimensijas atraisīšanās maz ko dotu. Es neuzticos tādai labdarībai, kas neko nemaksā un ir nesāpīga.

Lai Svētais Gars, pateicoties kuram “esam kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus; kā tādi, kam nekā nav, bet kam ir viss” (2 Kor 6, 10), atbalsta mūsu labos nodomus un vairo mūsos vērību un atbildību cilvēces ciešanu priekšā, lai tādā veidā mēs kļūtu žēlsirdīgi un žēlsirdības sējēji. Līdz ar šo novēlējumu es lūdzos, lai katrs ticīgais un katra ekleziālā kopiena auglīgi pavadītu šo Lielā gavēņa laiku. Es lūdzu jūs lūgties arī par mani. Lai Kungs jūs svētī un lai Vissvētākā Jaunava Marija jūs sargā!

Vatikānā, 2013. gada 26. decembrī,
diakona un pirmmocekļa svētā Stefana svētkos