PĀVESTA FRANCISKA VĒSTĪJUMS
54. LŪGŠANU DIENĀ PAR AICINĀJUMIEM
Gara
mudināti doties misijā
Dārgie brāļi un māsas, iepriekšējo gadu laikā mums
bija iespēja pārdomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par
pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela
nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpaša vieta, kur Dieva aicinājums
rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.
Tagad, atzīmējot 54. Pasaules Lūgšanu dienu par
aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai
dimensijai. Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt un sāk
sekot Jēzum, ļoti ātri atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem,
iesaistoties evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas
dabas ir Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības
dāvanu savam mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par
kāda uzņēmuma interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par
to, ka var justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev:
“Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks”
(Apustuliskais pamudinājums “Evangelii gaudium” , 21).
Tāpēc misionārais uzdevums nav kaut kāda kristīgās
dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums, bet, tieši pretēji, pieder
ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver sevī šo “būt sūtītiem”
pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem.
Pat ja mēs sevī piedzīvojam daudz trauslumu un reizēm
varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu, neļaujot sevi nospiest
nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas padara mūs par pasīviem
gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm nav vietas: pats Dievs
ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs misijai piemērotus. „Noņemta
tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju Kungu
sakām: „Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” Tad teicu: „Es te, sūti
mani!” (Is 6, 6-8).
Katrs māceklis misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo
balsi, kas to aicina “doties” ļaužu vidū, kā to darīja Jēzus, visus „dziedinot
un svētījot” (Apd 10, 38). Patiesi, esmu jau atgādinājis citas reizes,
ka katrs kristietis Kristības spēkā ir “kristoforo”, tas ir, „tas, kurš
nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi
attiecas uz tiem, kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz
priesteriem, kuri nesavtīgi atbilldēja „lūk, te es esmu, Kungs, sūti mani!”
Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no svētajiem dievnama
mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas
svētīšanas svētās Mises homīlija, 2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi
priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto dārgumu, un,
kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal. Mt 13,
44).
Protams, runājot par kristīgo misiju, rodas ne mazums
jautājumu: ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un
drosmi sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas
iedvesmu? Mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs
evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,
16-30); ceļa gājumu, ko Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas
mācekļiem (sal. Lk 24, 13-35); un, visbeidzot, līdzību par
sēklu (sal. Mk 4, 26-27).
Jēzus ir Svētā Gara svaidīts un sūtīts. Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi
piedalīties Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: „Kunga
Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem.
Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu;
salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,18-19).
Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara “svaidītiem” un iet pie brāļiem, lai
sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par pestīšanas instrumentu.
Jēzus iet mūsu ceļā mums līdzās. Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst
no cilvēka sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves
realitāti, mēs varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst
enerģijas un cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par
neīstenojamu utopiju vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr
ja kontemplējam Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem
(sal. Lk 24, 13-15), tad mēs atkal no jauna varam atgūt
paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa liturģiju”,
kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka uz katra
mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma ievainoti,
atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību un
nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara
Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl
lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu
mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot
maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai
skaitā, grūtībās un neizpratnē – „ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu,
strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra
pienākumos” (Apustuliskais pamudinājums “Evangelii gaudium”, 266).
Jēzus liek uzdīgt sēklai. Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no
Evaņģēlija, kādā stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu
vadīti, varam iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna
fanātisma mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas
elkdievību, pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas
bailes, kas ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja
Valstības sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug,
pateicoties Dieva nemitīgajai darbībai: „Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad
cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst
un izaug, tā ka viņš pats to nemana” (Mk 4, 26-27). Tas ir mūsu
paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz mūs ar savu
nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz cilvēciskās
efektivitātes aprēķinus.
Ar šo evaņģēlisko paļāvību mēs atveramies Gara
klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats. Bez pastāvīgas kontemplatīvās
lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais darbs aicinājumu jomā, ne
kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve, klausoties Dieva Vārdu, un
jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu Euharistijas adorācijā, kas
ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.
Es gribu sevišķi pamudināt uz šo dziļo draudzību ar
Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus aicinājumus uz priesterību un
konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani, kuri veltī savu dzīvi
kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām, asociācijām un daudzām
Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī mazdūšības kārdinājumam,
turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā laukā un dotu mums
Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem
saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.
Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs varam no jauna
atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs varam iedrošināt, sevišķi
jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam ticībā vai tam, ka šī ticība
tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt
Jēzus personas mūžam aktuālo pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī
jautājumus, un visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi
cilvēcisku dzīvi, kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.
Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mūsu Pestītāja Mātei,
pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni, ieliekot Viņa rokās savu jaunību un
savu entuziasmu. Lai viņa ar savu aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu
sirds atvērtību, gatavību atbildēt Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es
esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1, 39), lai, tāpat kā
viņa, sludinātu Viņu visai pasaulei.
Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī,
Adventa pirmajā svētdienā
Francisks