Menu:














kunga ciešanu SVĒTDIENA

x     Pāvests Francisks, runājot par kristiešu cerību, atgādina, ka Dievs vienmēr ir lielāks par mums, un mēs, kas esam radīti pēc Viņa attēla un līdzības, nedrīkstam Viņu pazemināt līdz savam lielumam vai pielīdzināt citiem dieviem, veidotiem pēc mūsu attēla un pielāgotiem mūsu vēlmēm. Bet, uzticoties Dieva vārdam, un, cerot uz Viņa apsolījumiem, ņemot dalību Viņa dzīvē un priecājoties par Viņa gādību, kas atklāta Viņa Dēla dzimšanā, nāvē un augšāmcelšanā, mēs esam aicināti kļūt arvien vairāk un vairāk līdzīgāki Viņam (sal. Uzruna vispārējās audiences laikā 2017. gada 11. janvārī ).

    Lielā nedēļa sākas ar Jēzus majestātisko ierašanos Jeruzalemē. Viņš pilsētā ierodas uz ēzelīša. Rakstu pazinēji zina, ko tas nozīmē. Pravietis Zaharijs pravietoja par laiku, kad Izraēlis būs brīvs no apspiedēju varas, jo tautu atbrīvos karalis no Dāvida cilts, kurš nejās uz zirga, bet uz ēzelīša. Šajā dienā Jēzus aicina mūs Viņam sekot cauri šim pūlim. Tuvojoties augšāmcelšanās dienai, varētu likties, ka kārdinājumi ir beigušies, mēs jau esam pie finiša taisnes, jūtamies kā uzvarētāji. Bet patiesībā tieši tagad sāksies visdziļākā šķīstīšanās. Jēzus, kas iet cauri pūlim, nevēlas, lai mēs paliktu tajā. Viņš ved mūs tam cauri, aicina neapstāties pie sasniegtā, nepriecāties par agru. Sātans Jēzu kārdināja, piedāvādams tam varu un kontroli pār visu pasauli, bet Jēzus vēlas šķīstīt mūs no tā visa.
   
    Dievs vēlas atbrīvot mūsu cerību no piemaisījumiem, kas saistās ar drošību un labklājību. Pūlis, kas Jeruzalemē ieaicināja Jēzu ar lielu entuziasmu, cerēja, ka tautas atbrīvošana notiks ar varu un spēku. Pēc pāris dienām tas pats pūlis vēlēsies Barabu Kristus vietā – slepkavu mīlestības vietā, cerot, ka spēks slēpjas dumpīgumā, asās reakcijās nevis pazemībā. Prieka saucieni pārtaps zaimojošos kliedzienos. Viss mainīsies, bet Jēzus nemainīsies. Viņš arī uz krusta, kad tika zaimots un izaicināts nokāpt no tā, palika nemainīgs, neietekmēts (sal. Ebr 13, 8). Jēzus parāda, ka jāignorē gan aplausi, gan zaimi. Pūlis abos gadījumos nesaņēma to, ko vēlējās. Jēzus parāda, ka tikai pazemīgs cilvēks var izvairīties no slazda, kas slepus un viltīgi izlikts; paiet garām pasaules tituliem, varai un panākumiem, nepiesaistot tiem sirdi. Jēzus tādus grib redzēt arī mūs.

    Jēzus atbrīvo no viltus cerības arī savus tuvākos sekotājus – mācekļus. Viņi, esot kopā ar Jēzu, piedzīvoja daudz brīnumu, tomēr nespēja pieņemt pašu galveno, uz ko Viņš norādīja: „Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un Rakstu zinātājiem. Un tie Viņu notiesās uz nāvi un atdos Viņu pagāniem izsmiešanai, šaustīšanai un sišanai krustā. Bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.” (Mt 20, 18) Nespēdami pieņemt ziņu par Jēzus mokpilno nāvi, mācekļi nespēja ieticēt arī augšāmcelšanās notikumam. Viņus apžilbināja brīnumi un pašu priekšstats par Viņu, tāpēc arī Jēzus tumšākajā stundā tie nav kopā ar Viņu, bet ļaujas apkārtējo notikumu ietekmei. Vispirms viņi aizmieg Ģetzemanes dārzā, bet pēc tam, kad Jēzus tiek sagūstīts, viņi bailēs izklīst. Pat Pēteris, kurš pārdroši bija solījis nepamest Jēzu (sal. Mt 26, 35), ne tikai pamet Viņu, bet arī trīs reizes noliedz. Mācekļi pazūd pūlī. Viņi kļūst par tiem, kas ir no pasaules. Tomēr tās vēl nav beigas…


                                                                                                                                       radieceze.lv
                                                                                   





























































______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze