Otrs svinību veids bija sabata vai Pashas mielasts. Tā sagatavošana bija nama saimnieka pienākums. Šis rituālais mielasts nepieļāva nekādas improvizācijas, tā vārdi bija precīzi noteikti. Rituāls sākās ar maizes svētīšanu. Maizei bija lielas Hostijas forma 12-15 cm diametrā. Mielastu vadīja ģimenes tēvs vai viņa aizstājējs, kurš lauza neraudzēto maizi un izdalīja visiem, kuri bija sapulcējušies ap galdu. Viņš izteica svētības vārdus, kuri vienmēr tika atkārtoti ebreju Pashas svinībās: „Šī ir posta maize, ko mūsu tēvi ir ēduši Ēģiptē.” Mielasts ritēja savu gaitu, sekoja lūgšanas, pateicības. Biķeris atgādināja par kaujamo upuri templī. Pār šo biķeri, kas bija pildīts ar vīnu, ģimenes tēvs, pirms viņš to sniedza pie galda esošajiem, izteica svētības vārdus.

 

Pateicības upurī – Euharistijas svinībās – ir vienlaicīgi apvienotas Vārda svinības un Mielasta svinības. Svēto Rakstu uzklausīšana un sakramentālais Mielasts kļūst vienoti. Jēzus, kurš mums dāvā Vārdu, pats ir par Miesu tapušais Vārds. Svētajā Misē abas šīs daļas ne tikai ir nepārtrauktas, bet starp tām pastāv garīga un sakramentāla vienotība. Vārda liturģija ir Euharistijas liturģija, un Euharistijas liturģija ir Vārda liturģija. Jo Jēzus ir tas, kurš runā Evaņģēlijā un kurš ar priestera muti saka: „Šī ir mana Miesa, šīs ir manas Asinis.”

 

            Jēzus, jaunās derības mūžīgais Priesteris, pirms Euharistijas iedibināšanas mazgāja apustuļiem kājas. Vecās derības laikā pirms iecelšanas priesteriskajā kārtā jūdiem bija jāmazgājas. Bet Jēzus, pirms nekā mācekļus dara par priesteriem, pats mazgā viņiem kājas. Tajos laikos tas bija kalpa pienākums. Jēzus, parādīdams, ka Viņš ir nācis nevis, lai Viņam kalpotu, bet, lai Viņš pats kalpotu (sal. Mk 10, 45), dod piemēru, lai viņi darītu tāpat (sal. Jņ 13, 15). Viņš parāda, kā ticība darbojas mīlestībā, kura mūs mudina ziedot savu dzīvi citu labā.