Menu:

Menu:

• Menu:

  Aktualitātes

  Bīskapa Jāņa Buļa vizitācijas un citi pasākumi 2018. gadā





• Svētie Raksti
• Katehisms
• Rubricella
• Dienas lasījumi
• Svētību rituāli  Lūgšanu grāmatas
• Grafiks priesteriem sprediķošanai
  Latgales radioVēsture

  Romas pāvesta Jāņa Pāvila II Bulla

  Diecēzes vēsture

  Struktūra

  Garīdznieku saraksts

  Diecēzes draudzes

  Diecēzes tiesa

  Kandidāti uz priesterību

  Kustības

  Labdarība

  Atbalstītāji

  Svētvietas Latgalē

  Aglona

  Pasiene

  Sarkaņi

  Krāslava

  Izglītības iestādes

  Rēzeknes Katoļu vidusskola

  Rēzeknes Katoļu pirmsskolas izglītības iestāde

  Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija

  Aglonas Katoļu ģimnāzija

  Aglonas bazilikas Kora skola

  Celtniecība
• Izdevumi

  Arhīvs

Dienas lasījumi

Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Marks turpina stāstīt par dziedināšanām, kuras Jēzus veica Galilejā. Lasījums sākas ar to, ka Jēzus izdziedina spitālīgo. Spitālība ir kropļojoša ādas infekcijas slimība, saistībā ar kuru vēstures gaitā ir bijuši dažādi sociāli un reliģiski aizliegumi. 1873. gadā tika noskaidrots cēlonis spitālībai, kas zināma arī kā Hansena slimība. To izraisa bakteriāla infekcija. Lai gan tā ir infekcioza, modernās medicīnas pētījumi atklāja, ka tās izplatīšanās ir daudz sarežģītāka nekā agrāk šķita. Jau kopš 20. gs. vidus ir pieejama medicīniskā ārstēšana un, uzsākot ilgo atlabšanas procesu, pacients vairs nav jāizolē.

Tomēr Jēzus laikā reliģiski un sociāli aizliegumi noteica to izturēšanos, kurus bija skārusi spitālība vai kāda cita ādas slimība. Mozus likums noteica, ka priesteriem ir jāpārbauda ādas slimības un, ja tika konstatēta spitālība, tad persona tika pasludināta par nešķīstu. Ar spitālību sirgstošie dzīvoja izolēti no sabiedrības, viņiem tika noteikts saplēst savas drēbes un, ieejot sabiedrībā, ziņot par savu klātbūtni, skaļi saucot. Ja spitālības čūlas sadzija, Mozus likums noteica šķīstīšanās rituālu, kas ļāva personai atgriezties sabiedrībā.

 

Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā iniciatīvu uzņemas spitālīgais un tuvojas Jēzum, lūdzot dziedināšanu. Šādi rīkojoties, viņš pārkāpa tā laika tradīcijas, jo tuvojās personai, kas bija šķīsta. Viņa lūgumu Jēzum var uztvert kā drosmīgu un izaicinošu rīcību. Spitālīgā pārliecība par Jēzus spēju izdziedināt ir skaidri saskatāma viņa lūgumā. Tomēr šo lūgumu var uzlūkot arī kā Jēzus izaicināšanu, vēloties tikai redzēt, cik tālu Jēzus bija gatavs iet, lai kādu izdziedinātu. Dziedinot spitālīgo, Jēzus tam pieskārās, kas arī ir pretrunā iedibinātajām sociālajām normām. Tā ir svarīga zīme Jēzus lielajai līdzcietībai pret to vīru un svarīgs formulējums tam, kā Jēzus interpretē Mozus likumu.

 

Lai gan Jēzus pieskārās spitālīgajam, Viņš nepārkāpa Mozus likumu pilnībā. Viņš lika vīram nevienam par dziedināšanu nestāstīt, bet iet un parādīties priesterim, kā to nosaka Mozus likums. Pirmo norādi izpildīt ir gandrīz neiespējami. Vīrs noteikti vēlējās dalīties labajās ziņās par dziedināšanu, un viņa ātrā atlabšana prasītu paskaidrojumus. Otrā norāde izpilda Mozus likumu.