- PAROSTŌ LITURGISKŌ LAIKA XI SVĀTDĪNA
PYRMAIS LASEJUMS Ez
17, 22-24
Dīvs paaugstynoj zamōkūs kūkus.
Tū soka Kungs Dīvs:
«Es pajimšu nu augsta cīdra golūtnes zareņu un īdēsteišu. Nu tō
vysaugstōkū zoru golim nūlauzšu maigu dzynumu un īstōdeišu augstā un varenā
kolnā.
Es tū īstōdeišu Izraeļa augstajā kolnā. Un tys sakuplōs zorūs un
ness augļus, un kļyus par lelu cīdru. Un zam tō mōjōs vysi putni, un vysas spōrnōtōs
byutnes tō zoru ānā veis ligzdas.
Un vysi zemes kūki tod zynōs, ka es asu Kungs un ka es pazamōju
augstū kūku, bet paaugstynōju zamū, un ka es lyku nūkaļst zaļajam kūkam, bet
sazaļōt sausajam. Es –Kungs – tū beju sacejis un es tū izdareju.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 92 (91)
Refrens: Labi ir pasateikt Kungam. (R.
2a)
Labi ir pasateikt Kungam
un dzīdōt Tovam vōrdam, Vysaugstais,
Tovu žāļsirdeibu vēsteit agri nu reita
un naktī – Tovu uzticeibu.
Refrens
Taisneigais zīdēs kai palma
un augs kai Libana cīdrs.
Īdēsteiti Kunga nomā,
jī zīdēs myusu Dīva pogolmūs.
Refrens
Pat vacumā ji dūs augļus
un byus suleigi un zaļojūši,
lai vēsteitu, ka Kungs, muns
patvārums, ir taisneigs,
un Jymā nav nataisneibas.
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS 2 Kor 5, 6-10
Ceņssimēs byut pateikami Dīvam.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA ŪTRŌS
VĒSTULES KORINTĪŠIM
Brōli:
Mes vysod turim drūšu prōtu. Mes zynom, ka mōjōdami mīsā, mes asam
celinīki tōli prūjom nu Kunga mōjom. Jō mes dzeivojam pēc ticeibas, navys pēc tō,
kū redzim. Mes ar drūšu prōtu vēlejamēs lobōk atstōt mīsas mōjūkli un byut Kunga
tyvumā.
Tōdeļ ari mes ceņšamēs byut Jam pateikami gon uzaturūt tyvumā, gon
asūt tōli nu Jō. Jo mums vysim byus jōsastōj Kristus-tīsneša krāsla prīškā, lai
kotrs sajimtu pēc tō, kū jys, mīsā byudams, darejis lobu vai ļaunu.
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS
Alleluja.
Sākla ir Dīva vōrds, bet sējējs ir Kristus;
kas jū atrūn, tys dzeivōs uz myužim.
Alleluja.
EVANGELIJS Mk 4, 26-34
Leidzeiba par sinepu gryudu.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ
UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MARKS
Tymā laikā Jezus saceja ļaudim:
«Ar Dīva vaļsteibu nūteik tai, it kai cylvāks byutu īsējis zemē sāklu.
Voi jys guļ vai ceļās, naktī voi dīnā, sākla izdeigst un izaug, jam nazynūt.
Zeme poša nu sevis nas augļus: vyspyrms zeļmeni, tod vōrpu, pēc tam brīdušus gryudus
vōrpā. Kod augļi ir īsanōkuši, jys tyuleņ laiž dorbā sērpi, jo ir pīnōcis pļōves
laiks.»
Jys ari vēļ saceja: «Kam lai mes pīleidzynojam Dīva vaļsteibu, voi
ari kaidu leidzeibu lai tū attālojam? Tei ir kai sinepu gryuds, kas, zemē īsāts,
ir mozōks par vysom cytom sāklom zemes vērsā, bet, kod tys ir īsāts, tys aug un
kļyust lelōks par vysim dōrza auglim, un tam izaug tik kupli zori, ka tō ānā
var apsamest dabasu putni.»
Un Jys tim sludynōja vōrdu ar daudzom taidom leidzeibom, cik tī spēja
klausetīs, un bez leidzeibom Jys tim nikō nastōsteja. Bet sovim mōceklim Jys
vysu izskaidrōja atseviški.
Tys ir Kunga vōrds.