Menu:














 


catūrtdĪna, 15. marts

PYRMAIS LASEJUMS Izc 32, 7–14

Mozus aizlyudz par tautu.

LASEJUMS NU IZCEĻŌŠONAS GRŌMOTAS

Tamōs dīnōs:

Kungs saceja Mozum: «Dūdīs, nūkōp lejā! Tova tauta, kū tu izvedi nu Egiptes zemes, ir sagrākōjuse. Ōtri jī atsakōpe nu ceļa, kuru es jim pavēlēju, un sev pagatavōja nu metala izlītu teļu, un tū pīlyudze, un nese tam upurus, saceidami: «Šī ir tovi dīvi, Izrael, kas tevi izvede nu Egiptes zemes.» Un otkon Kungs saceja Mozum: «Es radzu, ka šei tauta ir ar cītu skaustu: lic mani mīrā, ka muns nyknums varātu īsasviļt pret jim, un es jū iznycynōtu, bet tevi padareitu par lelu tautu». Bet Mozus sōce lyugt Kungu, sovu Dīvu, saceidams: «Kōpēc, Kungs, tovs nyknums īsadag pret sovu tautu, kuru tu izvedi nu Egiptes zemes ar lelu spāku un stypru rūku? Ak, lai egiptīši nasoka: «Jys ir izvedis jū ar vyltu, lai kolnūs jūs nūnōvātu un izdeļdeitu nu zemes vērsa». Lai nūrymst tovas dusmes! Pīdūd sovas tautas ļaunumu! Pīmiņ Abrahamu, Izaku un Jākubu, sovus kolpus, kurim tu, zvārādams pats pi sevis, beji sūlejis, saceidams: «Es vairōšu jyusu pēcnōcējus kai dabasu zvaigznes, un vysu šū zemi, par kuru asu teicis, es atdūšu jyusu bārnim; un jums tei pīderēs vīnmār».» Tod Kungs īsažālōja un nanūdarēja tū pūstu, kuru beja nūlēmis uzsyuteit sovai tautai.

Tys ir Dīva vōrds.

 

PSALME 106 (105)

Refrens: Pīdūd, Kungs, sovai tautai. (R. sal. 4a)

19 Horebā jī darynōja teļu

un zamōjās dīvaklu prīškā;

20 un jī apmaineja sovu gūdeibu

pret zōlādōja vērša tālu.

Refrens

21 Jī aizmērsa Dīvu, kas jūs beja izglōbis,

kas lelas zeimes beja darejis Egiptē,

22 breinumdorbus Hama zemē

un brīsmeigas lītas pi Sorkonōs jyuras.

Refrens

23 Un jys saceja, ka jūs izdeļdeis,

jo vīn nabyutu bejis Mozus, jō izvālātais:

tys brīsmu breidī nūsastōja jō prīškā,

lai nūvārstu jō dusmes, ka jyus tūs napazudynōtu.

Refrens

 

PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Jņ 3, 16

Lai ir slaveits Dīva vōrds.

Dīvs tai mīļōja pasauli, ka atdeve sovu vīnpīdzymušū Dālu;

ikvīns, kas jam tic, īgyust myužeigū dzeivi.

Lai ir slaveits Dīva vōrds.

 

EVANGELIJS Jņ 5, 31–47

Ir, kas jyusus apsyudz – Mozus, uz kuru jyus cerejat.

LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS

Tymā laikā Jezus saceja jūdim:

«Jo es pats līcynōtu par sevi, muna līceiba nabyutu patīsa. Ir cyts, kas līcynoj par mani. Un es zynu, ka līceiba, kuru jys dūd par mani, ir patīsa. Jyus syutejot pi Jōņa, un jys deve līceibu patīseibai. Maņ nav vajadzeiga cylvāka dūta līceiba, bet es par tū runoju, lai jyus tyktu pesteiti. Jys beja dagūša un spūža lāpa, bet jyus gribējot tikai eisu breidi prīcōtīs jō gaismā. Bet maņ ir lelōka līceiba nakai Jōņa dūtō. Tōdēļ ka dorbi, kurus Tāvs maņ ir licis izdareit – šī poši dorbi, kurus es doru, līcynoj par mani, ka mani ir syutejis Tāvs. Un Tāvs, kas mani syuteja, pats deve līceibu par mani. Bet jyus nikod naasat dzērdējuši jō bolsu, ni redzējuši jō izskotu, un jō vōrds jyusūs nav palicis, tōdēļ, ka jyus natycat tam, kuru jys ir syutejis. Jyus pētejat Rokstus, jo jyus uzskotot, ka tymūs ir myužeigō dzeive; un tī taču dūd līceibu par mani. Tūmār jyus nagribit nōkt pi manis, lai jums byutu dzeive. Nu ļaudim gūdu es napījamu, bet jyusus es pazeistu, ka jyusūs nav Dīva mīlesteibas. Es atnōču sova Tāva vōrdā, bet jyus mani napījēmet. Jo kaids cyts nōks sovā vōrdā, tū gon jyus pījimsit. Kai gon jyus varit īticeit, jo pījamat gūdu vīns nu ūtra, bet nameklejat tū gūdu, kas nōk vīneigi nu Dīva? Tūmār nadūmojit, ka es jyusus apsyudzēšu Tāva prīškā. Ir, kas jyusus apsyudz – Mozus, uz kuru jyus cerejat. Tōdēļ ka, jo jyus byutu ticējuši Mozum, jyus ītycātu ari maņ, jo jys raksteja par mani. Bet jo jyus natycat jō rokstim, kai gon jyus īticēsit munim vōrdim?»

Tys ir Kunga vōrds.



























Copyright © 2013-2018 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze