PYRMAIS LASEJUMS Izc 32, 7–14
Mozus aizlyudz par tautu.
LASEJUMS NU IZCEĻŌŠONAS GRŌMOTAS
Tamōs dīnōs:
Kungs saceja Mozum: «Dūdīs, nūkōp lejā!
Tova tauta, kū tu izvedi nu Egiptes zemes, ir sagrākōjuse. Ōtri jī atsakōpe nu
ceļa, kuru es jim pavēlēju, un sev pagatavōja nu metala izlītu teļu, un tū pīlyudze,
un nese tam upurus, saceidami: «Šī ir tovi dīvi, Izrael, kas tevi izvede nu
Egiptes zemes.» Un otkon Kungs saceja Mozum: «Es radzu, ka šei tauta ir ar cītu
skaustu: lic mani mīrā, ka muns nyknums varātu īsasviļt pret jim, un es jū
iznycynōtu, bet tevi padareitu par lelu tautu». Bet Mozus sōce lyugt Kungu, sovu
Dīvu, saceidams: «Kōpēc, Kungs, tovs nyknums īsadag pret sovu tautu, kuru tu
izvedi nu Egiptes zemes ar lelu spāku un stypru rūku? Ak, lai egiptīši nasoka:
«Jys ir izvedis jū ar vyltu, lai kolnūs jūs nūnōvātu un izdeļdeitu nu zemes vērsa».
Lai nūrymst tovas dusmes! Pīdūd sovas tautas ļaunumu! Pīmiņ Abrahamu, Izaku un
Jākubu, sovus kolpus, kurim tu, zvārādams pats pi sevis, beji sūlejis,
saceidams: «Es vairōšu jyusu pēcnōcējus kai dabasu zvaigznes, un vysu šū zemi, par
kuru asu teicis, es atdūšu jyusu bārnim; un jums tei pīderēs vīnmār».» Tod
Kungs īsažālōja un nanūdarēja tū pūstu, kuru beja nūlēmis uzsyuteit sovai
tautai.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 106 (105)
Refrens: Pīdūd,
Kungs, sovai tautai. (R. sal. 4a)
19 Horebā
jī darynōja teļu
un zamōjās dīvaklu prīškā;
20 un jī
apmaineja sovu gūdeibu
pret zōlādōja vērša tālu.
Refrens
21 Jī
aizmērsa Dīvu, kas jūs beja izglōbis,
kas lelas zeimes beja darejis Egiptē,
22 breinumdorbus
Hama zemē
un brīsmeigas lītas pi Sorkonōs jyuras.
Refrens
23 Un
jys saceja, ka jūs izdeļdeis,
jo vīn nabyutu bejis Mozus, jō izvālātais:
tys brīsmu breidī nūsastōja jō prīškā,
lai nūvārstu jō dusmes, ka jyus tūs
napazudynōtu.
Refrens
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Jņ 3, 16
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
Dīvs tai mīļōja pasauli, ka atdeve sovu
vīnpīdzymušū Dālu;
ikvīns, kas jam tic, īgyust myužeigū
dzeivi.
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
EVANGELIJS Jņ 5, 31–47
Ir, kas jyusus apsyudz – Mozus, uz kuru jyus cerejat.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS
Tymā laikā Jezus saceja jūdim:
«Jo es pats līcynōtu par sevi, muna līceiba
nabyutu patīsa. Ir cyts, kas līcynoj par mani. Un es zynu, ka līceiba, kuru jys
dūd par mani, ir patīsa. Jyus syutejot pi Jōņa, un jys deve līceibu patīseibai.
Maņ nav vajadzeiga cylvāka dūta līceiba, bet es par tū runoju, lai jyus tyktu
pesteiti. Jys beja dagūša un spūža lāpa, bet jyus gribējot tikai eisu breidi prīcōtīs
jō gaismā. Bet maņ ir lelōka līceiba nakai Jōņa dūtō. Tōdēļ ka dorbi, kurus Tāvs
maņ ir licis izdareit – šī poši dorbi, kurus es doru, līcynoj par mani, ka mani
ir syutejis Tāvs. Un Tāvs, kas mani syuteja, pats deve līceibu par mani. Bet
jyus nikod naasat dzērdējuši jō bolsu, ni redzējuši jō izskotu, un jō vōrds
jyusūs nav palicis, tōdēļ, ka jyus natycat tam, kuru jys ir syutejis. Jyus pētejat
Rokstus, jo jyus uzskotot, ka tymūs ir myužeigō dzeive; un tī taču dūd līceibu
par mani. Tūmār jyus nagribit nōkt pi manis, lai jums byutu dzeive. Nu ļaudim gūdu
es napījamu, bet jyusus es pazeistu, ka jyusūs nav Dīva mīlesteibas. Es atnōču
sova Tāva vōrdā, bet jyus mani napījēmet. Jo kaids cyts nōks sovā vōrdā, tū gon
jyus pījimsit. Kai gon jyus varit īticeit, jo pījamat gūdu vīns nu ūtra, bet
nameklejat tū gūdu, kas nōk vīneigi nu Dīva? Tūmār nadūmojit, ka es jyusus
apsyudzēšu Tāva prīškā. Ir, kas jyusus apsyudz – Mozus, uz kuru jyus cerejat. Tōdēļ
ka, jo jyus byutu ticējuši Mozum, jyus ītycātu ari maņ, jo jys raksteja par
mani. Bet jo jyus natycat jō rokstim, kai gon jyus īticēsit munim vōrdim?»
Tys ir Kunga vōrds.